VALODAS PĀRVALDĪBAS TEORIJA (LANGUAGE MANAGEMENT THEORY)

Valodas pārvaldības pieeja ir definēta 20. gs. 80. gados un tā paredz situatīva gadījuma procesuālu izpēti, koncentrējot uzmanību uz vairākām metalingvistiskām darbībām, kas veido secīgu lingvistisko uzvedību (linguistic behavior) modeli:

1) novirzes no normas (literārās valodas normas, valodas likuma) apzināta vai nejauša īstenošana konkrētā komunikatīvajā aktā;

2) novirzes no normas (valodas prakses problēmas) pamanīšana;

3) individuāla vai sociāla izvērtēšana (pozitīva vai negatīva);

4) nepieciešamo labojumu sagatavošana un norādīšana;

5) norādījumu ņemšana vērā (ieviešana jaunā valodas praksē), ignorēšana vai noraidīšana (Nekvapil 2016; Giger, Sloboda 2010).

Tātad valodas pārvaldības process sākas, reaģējot uz kādu neatbilstību komunikatīvajām gaidām, un beidzas ar rezultātu, kas apmierina vai neapmierina iesaistītos sociālos dalībniekus: valodas prakses īstenotāju, procesa iniciatoru, uzraudzītāju, aizstāvjus vai kritizētājus. 

Stabila valodas pārvaldības teorētiskā un metodoloģiskā skola ir izveidojusies Prāgā, kurā atsevišķām valodas praksēm kā valodas problēmām un to risināšanas gaitai ir ierādīta centrālā vieta. Valodas problēma tiek definēta kā „noteiktām komunikatīvā akta pazīmēm vai komunikatīvās sistēmas pazīmēm neatbilstošs gadījums” (Neustupný 1978: 245). Pēc valodas problēmas konstatācijas parasti seko kādas metalingvistiskas darbības no neatbilstības pieļāvēja un/ vai komunikācijā iesaistīto puses (piem., pašregulācija, aizrādījums), tad, iespējams, cita valodas prakse (piem., atkārtojums, precizēts variants), varbūt arī lingvistiskās uzvedības maiņa. Sekojot teorijas atziņām, ir svarīgi saprast valodas problēmas apstākļus un motīvus, arī to, kāpēc konkrēta valodas prakse tiek uzskatīta par valodas problēmu un kāpēc ir nepieciešamas izmaiņas – teksta korektūra.

Līdztekus korekcijas procesa izpētei tiek noskaidrota iesaistīto dalībnieku metalingvistiskās darbības (konkrētas rīcības valodas problēmas risinājumā vai, tieši pretēji, paildzināšanā) un attieksme pret valodu un valodas situāciju konkrētā vietā un laikā – diskursa veidošana un uztveršana. Jāņem vērā, ka „ atsevišķiem dalībniekiem un grupām mēdz būt atšķirīgas intereses (lingvistiskās, kultūras, ekonomiskās u. c.) valodas plānošanā un viņu ietekme uz valodas plānošanas procesu arī ir atšķirīga” (Nekvapil 2016: 96).

Latvijas lingvistiskās ainavas kontekstā tas varētu nozīmēt to, ka pilsētā ir izvietota valodas zīme, kas neatbilst lasītāju un/vai valodas lietojuma uzraudzītāju priekšstatiem par korektu valodas lietojumu zīmē, piemēram, pareizrakstības vai interpunkcijas kļūdu vai latviešu valodas trūkuma dēļ. Tas var izraisīt virkni nākamo soļu, piemēram, pārrunas ar zīmes īpašnieku, brīdinājuma izteikšanu, atkārtotu pārbaudi, administratīvā soda noteikšanu, atsevišķos gadījumos arī tiesvedības uzsākšanu.

Šis teksts ir fragments no zinātniskā raksta:

Pošeiko, S. (2018). Lingvistiskās ainavas valodas pārvaldība Latvijā: no teorijas līdz metalingvistiskām sarunām par valodas situāciju publiskajā telpā. Scriptus Manet: humanitāro un mākslas zinātņu žurnāls/Journal of Humanities and Arts, Nr. 7. Atb. red. Anita Helviga. Liepāja: LiePA, 8.-38. lpp.

Atsauces no raksta:

Nekvapil, J. (2016). Language Management Theory as one approach in Language Policy and Planning. Current Issues in Language Planning 17 : 1, 11–22.

Giger, M., Sloboda, M. (2010). Language Management and Language Problems in Belarus: Education and Beyond. International Journal of Bilingual Education and Bilingualism 11 : 3-4, 315–339.

Neustupný, J. (1978). Post-structural Approaches to Language. Tokyo: University of Tokyo Press.