EPITĀFIJA KĀ SAPRESĒTA LIECĪBA PAR CILVĒKU UN VIŅA DZĪVI
Kārtējo reizi man jāpārliecinās, ka visas mazās nejaušības, kas tīši un netīši pagadās ceļā, kaut kad savijas kopā un izveido brīnišķīgu stāstu - privātu vai sociālu, izklaidējošu un/ vai profesionālu. Kaut kas tanī visā ir vienlaikus noslēpumaini foršs un čupeit biedējošs vai vismaz iekšējo jutekļu pakutinošs.
Ievads. Neplānota kapu pieminekļu lasīšana
Kad es atkal biju nolēmusi izbraukt no pilsētas (pēdējo divu mēnešu laikā šie braucieni ir kā burkāns ēzelēnam), devos ar automašīnu pa Daugavas "otru" pusi. Neplānoti piestāju pie Seces evanģēliski luterāņu baznīcas. Tā no lielceļa izskatījās ļoti cēla un aicinoša.
Kāju izkustināšanas nolūkos nolēmu ielūkoties arī salīdzinoši nelielajā kapsētā. Te lielākoties ir redzami kapu pieminekļi ar dzelzs krusta zīmēm un tekstu vācu valodā; kapsētā dus Pirmā pasaules kara laikā kritušie vācu karavīri. Informāciju uz kapu pieminekļiem veido karavīra iniciāļi, abreviatūras, kas sniedz ziņas par karavīra lomu un darba pienākumiem militārajā dienestā, un miršanas datumu. Tātad piederība vienai vai otrai militārajai vienībai bija būtiska šo cilvēku raksturojumam svešumā. Dzīves ilgums, iespējams, ne visos gadījumos ir atrokams pat rūpīgā izmeklēšanā, taču zināms ir darba attiecību pārtraukšanas jeb miršanas datums.
Mājās noskaidroju, ka šajos kapos atdusas arī rakstnieks un pedagogs Frīdrihs Mālbergs/ Mālberģis, kas ir publicējis literāros darbus - dzejoļus, stāstus, filozofiski mitoloģisku poēmu - un populārzinātniskus rakstus (t.sk. par latviešu valodu "Latviešu Avīzēs"), sarakstījis pirmo biogrāfiju par Garlību Merķeli latviešu valodā un kas kādu laiku ir bijis skolotājs Krišjānim Baronam.
Kapu pieminekļu zinātniska izpēte
Mazliet žēl, ka biju pārāk neuzmanīga kapu "izmeklētāja" un rūpīgi neaplūkoju F. Mālberga kapa vietu, tomēr kapu pieminekļu izpēte nav bijusi manu zinātniski pētniecisko interešu lokā. Varbūt tāpēc, ka tie atgādina par cilvēka ierobežoto laiku uz zemes, uzjundī filozofiski eksistenciālus jautājumus un, jā, baida mani?
Taču nav tā, ka kapu pieminekļu teksti jeb epitāfijas nebūtu bijušas Latvijas pētnieku izpētes objekts. Kā trīs piemērus (ne vienīgos) varu minēt:
- RTA vad. pētnieces Olgas Senkānes rakstu par ebreju, krievu, latviešu un latgaliešu piemiņas plākšņu naratīvu (t.sk. atsevišķiem kapakmeņiem) un referātu par Latgales kapu kultūru (īpaši par ebreju kapu pieminekļiem),
- Kurzemes Humanitārā institūta pētnieces Karīnas Krieviņas referātu par epitāfiju lirisko aspektu,
- RTA maģistres Sarmītes Vorzas maģistra darbu „Mērdzines pagasta epitāfiju teksti: lingvistiskais, semiotiskais un žanriskais aspekts” (2013) un rakstu "Lakugā".
Iepazīstoties ar rakstiem, redzams, ka epitāfijās līdztekus personvārdiem (t.sk. sieviešu pirmslaulības uzvārdiem) un mūža norādošiem gadskaitļiem ir lasāmi arī dzejoļi un novēlējumi, aplūkojami - iegravēti zīmējumi, piem., krusts, ozollapas, ziedi, vārpas, saule, zobens u.tml. Teksti lielākoties ir vienā valodā, taču ir sastopami piemiņas teksti arī vairākās valodās (piem., krievu un latviešu valodā).
Epitāfijas ir simboliski, cilvēkus un viņu dzīvi reprezentējoši teksti, kurā formālā informācija mijas ar neformālo informāciju un kas izvietoti lielākoties ar cilvēku dzīvi tieši nesaistītā vietā - kapsētā. Tās tāpat kā citi rakstveida teksti veido lingvistisko ainavu, kas galvenokārt izvietoti marķētā teritorijā (kapsētā) un daudzos gadījumos atrodas ārpus cilvēku apdzīvotas vietas centra. Epitāfijas kā lingvistiskās ainavas vienības var tikt analizētas valodas ideoloģijas, multilingvisma un multikulturālisma, valodu kontaktu un lingvistiskās identitātes kontekstā.
Kapu uzraksti Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā
"Gara mantas" mājaslapā ir kapu uzrakstu digitālā kolekcija ar vairāk nekā 20 000 memoriālo piemiņas zīmju norakstu no 225 Latvijas kapsētām. Senākie teksti ir no 19.gs.
Šeit vēlētos citēt Ritas Treijas sagatavoto pārskatu (izcēlumi mani - S.P.) no "Gara mantām":
"Dokumentētie pieminekļu, kapakmeņu, granīta plākšņu, dzelzs un marmora krustu un koka piemiņas zīmju uzraksti ir daudzveidīgi kā apjoma, tā poētikas ziņā. Minimālā informācija, ko sniedz epitāfija, ir apbedītā vārds, uzvārds, dzimšanas un nāves gads, datums. Nereti tekstu ievada frāze Še dus, Še atdusas Dieva mierā u. tml. Līdzās lakoniskajām biogrāfiskajām ziņām mēdz būt norādes par mirušā ģimenes saitēm, izglītību, profesionālajām gaitām, militāro dienestu, politisko un reliģisko pārliecību, goda apbalvojumiem, nāves apstākļiem (raksturīgi ir norādīt varoņnāvi – Miris par Latvijas brīvību. – un traģisku nāvi), kā arī saikni ar pieminekļa izveidotājiem.
Kapu uzrakstu kompozīcija visai bieži ir poētiski paplašināta – ar vēlējumu mirušajam, aforistisku sentenci, Bībeles, kristīgās liturģijas tekstu, latviešu dzejas, tautasdziesmas vai populāras dziesmas citējumu. Tradicionālas vēlējuma formulas ir: Saldu dusu!, Vieglas smiltis!, Dusi Dieva mierā! Kapu uzrakstos visbiežāk sastopamais Bībeles fragments ir Jaunās Derības izteikums: Mīlestība nekad nebeidzas (1. Kor. 13:8). Kapsētu epitāfiju žanram raksturīga iezīme ir citējumu anonimitāte, tāpēc dzejas autori – Rūdolfs Blaumanis, Rainis, Augusts Saulietis, Fricis Bārda, Leonīds Breikšs, Ārija Elksne, Lija Brīdaka u. c. – norādīti tikai atsevišķos gadījumos."
Šī informācija sniedz ieskatu epitāfiju satura un kompozicijas izveidē. Tātad kapu pieminekļu teksti norāda pamatinformāciju par cilvēku (vārdu, uzvārdu un dzīves periodu) un atsevišķos gadījumos stāsta par tuviniekiem, profesionālo darbu (t.sk. sasniegumiem), un pārliecībām. Bez papildu datiem grūti prognozēt, cik bieži cilvēki ir informējuši palikušos par savām piemiņas plāksnes noformējuma iecerēm, cik bieži tuvinieki vai atbildīgie izvēlējušies tekstu paši pēc saviem ieskatiem un kapu kultūras tradīcijām. Skaidrs ir viens - visu mūžu neuzrakstīt pāris teikumos, lai cik ļoti "presētu" informāciju un veidotu to maksimāli koncentrētu. Epitāfijas neatklās sajūtas, pamostoties vasaras rītā, pirmo reizi iemīloties vai viļoties, pieskaroties priekšmetiem, ieelpojot gaisu pēc lietus... Tās nepateiks, ko cilvēkam nācies ziedot un izciest, lai sasniegtu izcilus rezultātus, kā uzvaras svinētas un kādi mērķi tālāk nosprausti... Tāpat epitāfijas neatskaņos cilvēka balsi un ikdienas soļus, mīļāko dziesmu sarakstu un filmu citātus. Vismaz ne līdz šim, par nākotni neizteiksimies.
Teksti cauri gadsimtiem
Latvijas kapu pieminekļu tekstu senums/ jaunums ir atšķirīgs dažādās Latvijas kapsētās, taču to nevar salīdzināt ar Senās Romas kapu plāksnēm, kas ir saglabājušās pat līdz mūsdienām un turpina dalīties ar cilvēku individuālajiem stāstiem, nē, pareizāk sakot, to fragmentiem, dzīves miniatūrām.
Brīvdienās ar bezgala lielu interesi noskatījos BBC dokumentālo filmu trīs daļās "Meet the Romans with Mary Beard" ("Satiec romiešus ar Mary Beard", 2012, 2020) par seno romiešu dzīvi Romā, par pilsētā kūsājošo valodu, kultūru un cilvēku pieredžu daudzveidību. No sirds iesaku noskatīties visiem, kam nav vienaldzīgi tādi temati kā Roma, vēsture, kultūru mijiedarbība, valodas un to rakstības, miniatūriski dzīvesstāsti, arhitektūra, māksla, tradīcijas, ieražas un ikdienas dzīve.
Klasiskās filoloģijas profesore M.Beard apbrīnojami entuziastiskā un interesantā veidā aizrauj skatītāju ar stāstiem par atsevišķu romiešu priekiem, aizraušanos, ikdienas darbiem, izaicinājumiem, zaudējumiem un ciešanām. Profesore galvenokārt izmanto epitāfijas kā avotus, lai uzmanību pievērstu ne tik daudz nāves klātesamībai, bet vitālai cilvēka dzīvei, rūpīgai un mazliet bezrūpīgai tās atšķetināšanai. Šāda pieeja ir vērtīga un noderīga lingvistiskās ainavas perspektīva - prasme lasīt seno valodu rakstus un, balstoties uz to saturu, restaurēt cilvēku stiprās un vājās puses, paradumus, vērtības, zināšanas un prasmes gan individuālā, gan sociālo grupu un pilsētas sabiedrības līmenī.
Nobeigumā vēlos atzīties, ka jūtos mazliet aizrauta ar epitāfiju valodu, saturu un vizuālo noformējumu, tomēr šī aizraušanās tik un tā ir gana rezervēta. Taču skaidrs ir viens - epitāfijas ir būtisks cilvēces kultūras mantojums, kas "prasās" tapt aplūkots, iztirzāts un novērtēts. Pagātnes pēdas šodienai un rītdienai.
Un galu galā - kāpēc lai epitāfijas zīmējumu veidā neiečāpotu valodas mācību līdzekļos? :)
Labdien!
AtbildētDzēstMeklējot informāciju par lingvistisko ainavu Latvijā, uzgāju Jūsu blogu. Godīgi sakot, Jūsu pētījumi, piemēram, apskats par to, kā tiek izmantotas dažādas reklāmas pilsētu ielās un ko tās vēsta, man liekas ļoti interesanti un nozīmīgi.
Ja runā konkrēti par šo rakstu, jāatzīst, ka kapakmeņiem es visbiežāk neesmu pievērsusi uzmanību un tām vienkārši paeju garām, neiedziļinoties tajā, kas uz tām ir uzrakstīts un attēlots. Taču izlasot Jūsu rakstu, manī pieauga interese par šo tēmu, jo tiešām - epitāfijās, kuras var novērot uz kapakmeņiem, slēpjas liela daļa Latvijas cilvēku vēstures, jo katrā kapsētā ir sava kultūra, kura izpaužas gan ar zīmēm un valodu, gan arī ar izvietojumu.
Piekrītu Jūsu viedoklim par to, ka epitāfijas būtu jāpēta vairāk, jo, kā teicāt, tas ir būtisks cilvēces mantojums. :)
Vēlējos pavaicāt – kādas, Jūsuprāt, varētu būt lielākās atšķirības starp dažādu pilsētu kapu pieminekļu uzrakstiem, kā arī kura no visām redzētajām epitāfijām Jums likās visinteresantākā?
Paldies, Sarmīte, par Tavu interesi un komentāru! Jā, interesanti pievērst uzmanību it kā zināmiem, bet arī mazliet nezināmiem tekstiem. Vēl jau var pievērst uzmanību arī mājdzīvnieku kapsētām :) Ko cilvēki pasaka/publisko par saviem mīluļiem?
DzēstAtbildot uz jautājumu:
- vislielākās valodu atšķirības noteikti ir saistītas, pirmkārt, ar kapsētu atrašanās vietu, piemēram, Latvijas robežjoslā pie Igaunijas ir redzami igauniski iniciāļi, Latgales reģionā vietumis būs latgaliski uzraksti. Otrkārt, kultūrvēsturiskā katras vietas informācija ietekmē valodu lietojumu. Piemēram, kā cilvēku (cittautu tirgotāju, pedagogu, kultūras darbinieku) migrācija, etniskā, lingvistiskā un reliģiskā piederība atšķirīgos laikos ir atstājusi pēdas arī kapakmeņu pieminekļu lingvistiskajā noformējumā.
Interesantākā epitāfija laikam saistās ar senās Romas impērijas vienu no kapsētām. Tā bija milzīgi apjomīga siena ar ļoti detalizētu paša dusētāja atstāto ziņojumu par sevi.
Paldies par atbildi! Vēlu veiksmi visos turpmākajos pētījumos! :)
DzēstLabdien!
AtbildētDzēstIzlasot materiālu “Lingvistiskā ainava Latvijā”, biju pārsteigta, ka lingvistiskās ainavas izpēte tika sākta 2007. gadā Rēzeknē. Sapratu to, ka lingvistiskā ainava ir visi apdzīvotu vietu publiskajā telpā redzamie teksti, kuros ir rakstu valoda. Piemēram, grafiti, reklāmas, sludinājumi, afišas, ielu nosaukumi, ceļu norādes u.c. Ar lingvistiskās ainavas palīdzību var noteikt konkrētā vidē (pilsētā, ciemā u.c.) lietotās valodas.
Izlasot Jūsu rakstu “Epitāfijas kā sapresēta liecība par cilvēku un viņa dzīvi”, sapratu, ka arī epitāfijas veido lingvistisko ainavu. Kapsētas arī ir viena no lingvistiskās ainavas vidēm, kuras daudzos gadījumos atrodas ārpus cilvēku apdzīvotas vietas centra. Uz kapakmeņiem tiek iegravēti cilvēku vārdi un uzvārdi, mūžu norādošie gadskaitļi, dzejoļi un novēlējumi, zīmējumi. Latgales kapsētās esmu pievērsusi uzmanību senām kapu zīmēm ar tajās esošo informāciju. Ne vienmēr seno kapakmeņu informācija ir saprotama. Latgalē izteikti tiek “kopta” kapu kultūra. Dzīvojot Anglijā, ievēroju, ka cilvēki nevelta tik lielu uzmanību aizgājēju kapuvietām.
Manuprāt, Latvijas kapu pieminekļu noformējums ir atkarīgs no tā, kad tie tika izveidoti un kur atrodas kapsēta. Piekrītu Jūsu viedoklim, ka epitāfijas ir būtisks cilvēces kultūras mantojums, kas “prasās” tapt aplūkots un izpētīts vēl vairāk.
Mans jautājums Jums – Vai Jums ir izdevies, lasot epitāfijas, restaurēt cilvēku stiprās un vājās puses, paradumus, vērtības, zināšanas un prasmes?
Jurita, liels paldies par komentāru!
DzēstAtbildot uz jautājumu, nē, es pati, kā jau ierakstā norādu, neesmu pētījusi epitāfijas, tamdēļ nevaru komentēt par cilvēku stiprajām un vājajām pusēm, paradumiem, vērtībām, zināšanām un prasmes. Interesantu stāstījumu par cilvēku dzīvju daudzpusīgumu sniedz prof. M.Beard (sk. ierakstu!)