Metaforas lingvistiskajā ainavā. Lingvistiskās un vizuālās jeb optiskās metaforas
Bieži lingvistiskās kreativitātes un valodas spēles teorijā tiek aplūkotas metaforas kā spēle ar vārdiem un nozīmēm, ideju rituāls valodā un komunikācijā (Gay 1980, Pietarinen 2007, Kessler 2013). Ar tām valodniecībā (īpaši kognitīvajā lingvistikā) saprot lingvistiskus nozīmes pārnesumus, kas izriet no nojēguma par priekšmetu vai parādību līdzību un kam piemīt ne tikai estētiska funkcija, bet arī konkrētas valodas lietotāju pasaules uztveres un domāšanas modeļu atainojošā funkcija (Lakoff, Johnson 1980). Tomēr pilsētvidē ir vērojamas ne tikai lingvistiskās metaforas, bet arī attēli, kas informāciju nodod netieši (pārnestā nozīmē). Vācu valodnieks Štefans Keslers ( Steffan Kessler ) ir izstrādājis metaforu teoriju, kurā turpina semiotiķa Jurija Lotmaņa metaforu izpratni par ikoniskajām zīmēm (attēliem) un simboliskajām zīmēm (teikumiem un tekstiem to plašākajā nozīmē), ņemot vērā arī Umberto Eko zīmju uztveres līmeņus: saprotamību (tehniskajā līmenī), atti