LAIKS IET, UZŅĒMUMI BEIDZ DARBOTIES, PILSĒTU TEKSTI PALIEK? MATRËSHKA

    Lingvistiskā ainava ir mainīga laikā un dažviet apvieno vairākus laikus vienkopus.

  Pilsētu tekstu mainību nosaka politiskās un sociālās pārmaiņas, piemēram, Latvijas Republikas proklamēšana pakāpeniski veicināja divvalodīgo (latviešu un krievu valodā) tekstu aizstāšanu ar monolingvāliem tekstiem latviešu valodā, brīvais tirgus ir palielinājis tekstu skaitu, kas uzrakstīti svešvalodās. Daugavpils lingvistiskā ainava 19.gs. sākumā neizskatījās tāpat kā 21.gs. sākumā. Pārmaiņas notiek arī īsākā laika periodā, piemēram, jauna tirdzniecības centra vai izglītības iestādes atvēršana ir saistīta ar jauniem tekstiem, tāpat teātru, koncertzāļu un kinoteātru repertuāra maiņu demostrē jaunizvietotās afišas. 

  Savukārt spilgtākie piemēri, kas ataino lingvistiskās ainavas "sastingušo laiku", ir mūsdienu māju numurzīmes līdzās senākām plāksnītēm ar ielu nosaukumiem divās valodās, vides reklāmas no padomju laika vai afišas, kas, atrodoties līdzās aktuālām afišām, retrospektīvi vēsta par notikušiem pasākumiem. 

   Šoreiz kāds vārds par relatīvi īslaicīgu zīmi, kas kā uzticīgs rēgs Rīgas lingvistiskajā ainavā stāsta par uzņēmumu, kura vairs nav. 

  Krievu virtuves restorāna MATRËSHKA atvēršanas svētki Rīgā, Blaumaņa ielā 3 norisinājās 2017. g. maijā. Attēlā redzamā fotogrāfija ir uzņemta 2019. g. augustā. Šodien - 7.novembrī - izkārtne ir tur, kur tā ir izvietota, tiesa gan, nu jau bez tās galvenās funkcijas: nosaukt eksistējušu uzņēmumu. Meklētājprogramma Google informē: restorāns ir slēgts uz visiem laikiem. 

Kāpēc es pievērsu uzmanību šai nosaukuma zīmei pagājušajā vasarā un kāpēc tā šķiet interesanta vēl joprojām?

     Pirmkārt, mulsinoša ir izkārtnes esamība pēc restorāna aizvēršanas (bankrotēšanas?).  Kāpēc tā nav paņemta kopā ar kastroļiem, galdiem, kases aparātiem un iekštelpu dekorācijām? Tā vēl ir tur, pievēršot uzmanību, maldinot bijušos un potenciālos klientus, atgādinot par uzņēmumu un funkcinējot par tekstu tāpat vien, teksta pēc. 

   Otrkārt, izkārtnē ir lasāms komerciāls nosaukums jeb ergonīms, kā pamatā ir krievu kultūrzīme (matrjoška ir tradicionāla krievu rotaļlieta), kas norāda uz krievu kultūras klātbūtni Latvijas kultūras telpā. Tā ir klātesoša, pat ja uzņēmums ir pārstājis darboties. 

  Treškārt, restorāna nosaukuma pieraksta veids ir interesants. Te ir redzama daļēja transliterācija (kirilicas vietā ir latīņu alfabēts) latviešu valodā, taču viena skaņa ë ir palikusi nemainīga. Savukārt latviešu skaņas š vietā ir divu līdzskaņu savienojums sh, kas ir visai bieži raksturīga interneta valodas pazīme. Šis nosaukums stipri atgādina Narvā fotografētu bērnu preču veikala nosaukumu Чeburashka. Taču šajā gadījumā izvēlētais burtveidols kaut kā nedaudz atgādina tekstu krievu valodā; pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka tas pilnībā ir kirilicā. Tas, protams, ir subjektīvs vērojums, kas raisa jautājumu - Kas uztverei ir svarīgāks: saturs (vārda nozīme) vai forma (vārda pieraksts)? 

    Ceturtkārt, valsts valodas politikas kontekstā šo nosaukumu var vērtēt kā iespējamu alternatīvu krievu valodas kā svešvalodas lietojumam ergonīmos. Valsts valodas likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi paredz, ka svešvalodu lietojums ergonīmos nav aizliegts, taču tekstam svešvalodā ir jābūt ar latīņu burtiem. Tādējādi tranliterācija ir veids, kā lietot krievu valodu komerciālajos nosaukumos un nesaņemt oficiālu "pērienu". 

      Visbeidzot, šī izkārtne aktualizē jautājumu: Kā mēs lasām un lietojam pilsētu lingvistisko ainavu? 

• Vai mēs meklējam izkārtnes un lasām tās vien tad, kad mums vajag atrast vietu, kuru mēs nekad neesam apmeklējuši vai īsti neatceramies pareizo ceļu? 
• Vai, meklējot noteikta veida uzņēmumu (piem., restorānu, kur paēst vakariņas) mazāk zināmā vai svešā vietā, mēs savu izvēli izdarām, balstoties uz neierastu ārtelpas reklāminformāciju, t.sk., nosaukuma zīmi? 
• Vai mēs ievērojam ar pilsētu tekstiem saistītās pārmaiņas vietās, kuras regulāri apmeklējam (piem., ielā, pa kuru katru dienu dodamies uz darbu un atpakaļ)? Kas piesaista uzmanību, bet ko mēs nepamanām? 
• Cik ļoti mēs varam uzticēties tekstiem, ko pamanām/izlasām?

    Iepriekš aplūkotais piemērs rāda, ka izkārtne ar uzņēmuma nosaukumu vēl nav droša liecība eksistējošam uzņēmumam. Pat ielūkojoties stikla durvīs un logos, nav īstas pārliecības - restorāns ir aizvērts uz īsu brīdi vai slēgts pavisam. Jāuzticas interneta dzīlēs uzietajai informācijai un jādodas tālāk šķetināt citus stāstus.